Es atvainojos par izteicienu, bet mani biku besī iedzina Maijas Andersones raksts delfu versijās. Palūgšu izlasīt, lai saprastu, par ko iet runa. Īsumā - visi cilvēki, kuri spēlē datorspēles, ir psiholoģiska rakstura problēmu upuri.

Saprotams, ka Delfi ir Latvijas interneta dzeltenā prese. Bet nu, protaties, mīlīši! Socioloģijas maģistram vajadzēja takš būt daudz maz sakarīgi domājošam! Man liekas, ka tik kardināls riebums pret spēlēm, kā arī pilnīga neiecietība pret tiem, kas tās spēlē, ir daudz lielāka problēma, kuru ir nepieciešams risināt pie ārsta.

Nodefinējot spēles kā problēmu, tiek minētas gandrīz visas cilvēkiem piemītošās psiholoģiskā rakstura problēmas, kā atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki spēlē. Neapšaubāmi, ka starp visiem, kas spēlē, ir pāris no katriem padsmit, vai endesmit, kuriem kāda no minētajām problēmām ir aktuāla. Taču, šāda smieklīga reducēšana ir reāls šaurpierības un aprobežotības pierādījums.

Man, personīgi, šis raksts vairāk izskatījās pēc pretenzijas pret kādu konkrētu cilvēku, kura aizraušanās ar spēlēm, pilnīgi iespējams, ir pamatojama ar kādu, vai vairākiem rakstā minētajiem punktiem. Individuāla gadījuma ekstrapolēšana un attiecināšana uz pārējiem, kas ar to aizraujās, ir tiešām neargumentēta.

Un tagad uzskaitīsim dažus punktus.

1. Viņi meklē emocionālus pārdzīvojumus, uzvaras prieku satraukumu, un dators piedāvā visvienkāršāko, lētāko un ātrāko ceļu, kā to sasniegt.

Kā nu ne? Tas takš ir gandrīz jebkuras spēles pamatā, ja nemaldos - uzvarēt un gūt uzvaras prieku. Varbūt tā nav? Tad, piedodiet, esmu pārpratis vārda 'spēle' jēgu.

4. Viņi baidās no atbildības, kura ir neatņemama jebkuras rīcības sastāvdaļa reālajā dzīvē. Datorā visnepatīkamākās rīcības sekas var būt spēles beigas. Un arī tā ir atrisināma problēma.

Absolūti nesaistītas lietas. Ja cilvēks baidās no atbildības, viņš neķerās klāt tiem darbiem, kur tāda būtu nepieciešama, vai, vismaz, cenšās no tiem izvairīties. Atbildības sajūtas trūkumu neviens neies kompensēt spēlējot spēles.

5. Viņi ir vāja rakstura cilvēki un nespēj kontrolēt savu rīcību. Viņi uzsāk spēli ar domu uzspēlēt tikai mazliet, bet rezultātā pavada pie datora neskaitāmas stundas.

Gandrīz jebkuram cilvēkam var atrast piemērotu spēli, kura viņu aizraus uz ilgstošāku laiku. Bet tas nekad, nenotiek uz mūžu! Man arī ir gadījies uz nedēļu aizmirst par darbu un ofisā visu laiku pavadīt pie Civilization III. Bet vai tālab es esmu vāja rakstura cilvēks, kurš nespēj kontrolēt savu rīcību? Pardon, bet atkarība normāliem cilvēkiem nav uz mūžu, kā var noprast no raksta. Kā arī, vāja rakstura cilvēks nespēs normāli spēlēt spēli. Viņš ātri apvainosies par to, ka viņam neiet tā kā gribētus un pametīs to pusratā.

6. Viņi ir neveiksminieki. Spēlējot viņi vairs nejūtas kā viduvēji studenti vai bezperspektīvi darbinieki, bet gan kā uzvarētāji.

Bingo! Neveiksminiekiem neiet arī spēlēs :) Un ja viņi apzinās, ka ir neveiksminieki, viņi spēlēs nelīdīs iekšā.

Varbūt arī tādu rakstu rakstīšanu var pielīdzināt rakstā minētajām problēmām? Komunikācijas trūkums, kuru cenšamies aizmirst ar kliedzošiem rakstiem?

Ar nesaprašanu, laacz.

P.S. Nepasniedzu visus manus spriedumus par 100% pareiziem. Jo emocionālā rakstā gandrīz vienmēr iezogās ne viena vien acīmredzama kļūda.