Die! Die, bad aliens!

Kā jau mums visiem ir skaidra lieta, ļaunos citplanētiešus ir jāsit (vēlams jau skolas gados). Cilvēki atklājuši, ka jau Senajā Ēģiptē izrādās bija ieradušies šamie, tālab izsprieda – sist! Bet te parādījās neliela problēma, laika mašīna bija ciema muļķa taisītā, tālab spēja tik vienu cilvēku pārnest atpakaļ laikā. Kuru? Neatbildiet, tas retorisks jautājums. Tātad Sems no laika mašīnas izlidoja Senajā Ēģiptē un līdz ar mums varēja ķerties pie sava uzdevuma. Tas izskatās lūk tā.

Sems ieiet kādā liela tempļa zālē, kuras centrā stāv, bruņas, dzīvības, munīcija u.t.t. Loģiski Sems paņem to visu. Durvis aiztaisās un sāk rasties monstri. Bliežam, bliežam, līdz šamie beigti. Durvis attaisās, ieejam nākošajā zālē... Pārākais kaifs!

Nu labi es nedaudz primitivizēju, te mums nebūt nav darīšana ar prastāko Playstation vai vēl kaut kādas tur bloody konsoles šaujamgabalu. Īstenībā viss ir ļoti smalki un dziļi. Spēles autori, ir ļoti labi uztvēruši svarīgo balansa un gaļas pareizo garšu. Monstri ir pareizi, ieroči arī, līmeņi arī, tūlīt paskaidrošu kā. Piemēram, Andzas mīļākais ierocis ir un paliek šotgans. Bet tas nenozīmē, ka kurā katrā spēlē man tas patiks. Man patīk "pareizs" šotgans. Kurš ir lūk tāds. Tas pārlādē ar smuku kustību, tas bliež no tuvuma stiprāk, no attāluma vājāk, tas rada patīkamo sajūtu, ka turi rokās mantu, kuras saturu tā vien gribas ielādēt tuvējam monstram sejā (ja tam tāda ir). Semā tāds ir. Bet ne tas vien; aiz shotgana nāk divstobru bise, kura ir tas pats shotgans, bet jau pastiprinātā nozīmē, proti, bliežam divreiz stiprāk un arī divreiz ilgāk pārlādējam un divreiz lielākā rādiusā tiek izšautas skrotis. Nu, veterāni, Doom atceraties? Siekalas tek?

Taču ne jau vien no bisēm ieroču skaitu nokomplektēsi. Ir arī pārējie "pareizie" ieroči, kuri ir katrs ar savām konkrētajām īpašībām un unikālo (ļoti glīto) izskatu ir pielietojami dažādās vietās, dažādos momentos. Sabalansēti, kas neļauj dabūnot pēdējo ieroci tikai staigāt ar to (to gan arī regulē izmētātās munīcijas daudzums un izvietojums). Piemēram, nazis (pirmais ierocis) nav nemaz tik nepielietojams, tam bieži vien var atrast darbiņu. Toties pirmais ierocis revolveris ir apgādāts ar tādu jauku īpašību kā ložu nebeigšanās. Neuztraucieties, tas neizjauc balansu, bet gan gluži otrādi spēcina to.

Pati gaļa

Ieroči ir, bet pa ko šaut arī vajag. ja ieroči būs kaut vai ideāli, bet pretinieki garlaicīgi, spēle tomēr garlaikos, tas ir fakts. Bet SS monstri tāpat kā stroķi patīkami pārsteidz ar savu īpašību un izskata dažādību. Monstriem te piemīt tā svarīgā dažādās uzvedības īpašība, kas liek spēlētājam pielietot dažādu stratēģiju pret dažādiem briesmoņiem. Piemēram, pats vienkāršākais pirmais ienaidnieks jeb "peška" ir Beheaded Rocketeer (tulkojumā bezgalvainais vai pat, pareizāk, "atgalvotais" raķešnieks). ļoti vājš vienkāršs pretiniek, kurš izšauj nesevišķi spēcīgu šāvienu, kuram ir zināms lidojuma laiks, kas ļauj tev viegli izvairīties no tā. Bet kad tu cīnies ar kādu lielāku nelieti, un pēkšņi vēl "uzteleportējas" kādi 9 šie Rocketeer`i, tu esi spiests veikt virtuozas piruetes, izvairoties no to lādiņiem, pats tai laikā pacienājot viņus ar savējiem. Atkal cits monstru veids ir kleer skeleton, kas ir kaut kāda tu neradījuma skelets, kurš tev skrien virsū un lēcienā paņem nost jau vairāk dzīvības (varbūt kāds atceras Fiend`u no pirmā Quake). Šis monstrs interesanti kombinējas kopā ar iepriekš minēto bisi. Vispār viņš prasa divas zalves no ieroča, bet, ja mēs pielaižam viņu pavisam tuvu klāt, aukstasinīgi stāvot tam pretī, kamēr monstrs nesās tev tieši virsū, un pašā pēdējā mirklī izšaujam, pietiek ar vienu šāvienu. Sajūta lieliska un lodes un laiks ietaupīts.

Monstru ir vēl vesela gūzma, katrs ar kaut kādu odziņu. Vēl par piemēriem varu nosaukt Sirian Werebull, kurš ir milzīgs vēršveidīgs radījums, kurš nesās tev virsū un, ja tu veikli kā toreadors pašaujies malā, tas aizskrien garām, lai pēc mirkļa grieztos riņķī un atkal mēģinātu Semu aizsist tālu, jo tālu. Vai, vispretīgākais monstrs spēlē – kamikadze. Tas ir tēvainis, kurš skrien tev virsū līdz uzsprāgst. Dzīvību tādam maz, it kā nevarētu viņš sagādāt daudz problēmas, bet nelaime slēpjas tur, ka kamikadze skrien ātrāk par tevi tā kā aizbēgt vienkārši nevarēsi un vēl Semā monstri pa vienam nāk ļoti reti, tālab izdzirdot kamikadžu atpazīstamības zīmi – skaļo kliegšanu: "Āāāā!", sāku jau nervozi skatīties uz visām pusēm un liet augstus sviedrus.

Galvenais, kas veido SS būtību

...ir tas, ka viss šeit ir daudz. Līmeņi – milzīgas atvērtas telpas, ieroči ar lielu munīcijas daudzumu un pats galvenais monstri, kuru skaits mērāms nevis vienos vai desmitos, bet simtos. Varbūt atceraties Quake`ā vai Duke Nukem`ā līmeņa beigās rādīja statistiku, cik monstri piebeigti. piemēram 27 no 46 vai 59 no 70. SS statistika izskatās šādi – 385 no 423. Spēles gaitā tu sastopies ar arvien lielākām masām. Tu jau zini, ka ieejot lielā iežogotā pagalmā, kura centrā stāv visu ložu mugursoma + 100 dzīvības + 100 bruņas, tev paņemot minētās mantas, pēc mirkļa pār tevi sāks līt briesmoņu lietus. Kad piebeigsi pirmos 50, nepaspēsi ne noslaucīt nosvīdušo muguru, kad uzradīsies jauni 70 to vietā. Un kamēr tos visus neaizsūtīsi tur kur tiem vieta laukā no pagalma izlaists netiksi.

Īstenībā SS var arī iziet nemaz tik milzīgus monstru daudzumus neapkaujot. Nevajag tikai ņemt visus gardumus (dzīvības, lodes utt.) un dzīvot mierīgi, jo bieži vien 20 shotgan`a patronu paņemšana, izraisa tādu monstru gūzmu, kurai nākas iztērēt veselas 50. Bet, protams, tā kā mēs nevaram atteikties no gaļas, tad lodes ņemam un uz priekšu!

Vēl divi interesanti momenti, kuri patīkami runā par labu SS. Pirmkārt, var ļoti labi panākt, ka monstri piebeidz viens otru. Piemēram, ar pāris kustībām panākam, ka daži sīkākie pretinieki izkārtojas kārtīgā kolonnā un tad sagaidām, līdz virsū skrienošais werebull notriec viņus visus kā ķegļus. Tīrs darbiņš.

Otra lieliskā "fīča" (saīsinājums no vārda feature, ja kāds nezina) ir NETcistra. Tas ir Sema galvē implantēts dators, kurš apkopo visu spēles laikā savākto informāciju. Tajā var katrā laikā ieiet apskatīties visus līdz šim atklātos monstrus, to raksturojumu un īpašības. Tas pats ir ar līmeņiem un ieročiem, kā arī ar visādiem specifiskiem momentiem spēlē.

Sema iekšas

Nedaudz par pašas spēles tehniskajiem rādītājiem un īpašībām. Grafika spēlei ir ļoti patīkama, es teiktu, spīdoša vārda tiešajā nozīmē. Spēles dzinējs pieļauj milzīgas atvērtas telpas, pa kurām var iet milzonīgos attālumos. Vizuāli ir pilns ar visādiem patīkamiem efektiem, piemēram, ir mans iemīļotais flare efekts. Lielisks enviroment mappings novērojams uz ieročiem, grozot skatu dažādos virzienos. Dzinējs pieļauj spēlē vienlaikus atrasties milzīgam daudzumam monstru, bet tomēr nebremzēties, tas gan izskaidrojams ar vienu citu lietu – monstriem praktiski nav A.I. Labs A.I. parasti prasa diezgan daudz sistēmas resursus, bet tā iztrūkums ļauj tos izmantot, kur citur.

Skaņas ir labas, minigans jauki spindz arvien ātrāk un žūžo manās ausīs kā mūzika, turpretī kamikadžu bļaušana biedē un padara tramīgu. Mūzika ir normāla, nevarētu teikt, ka lieliska, patiesi iedvesmojoša, bet neslikta un uztur spēles garu, nekādā ziņā nebojājot to. Tomēr varēja būt jautrāka, niknāka.

Interesanti ir ar multiplayer’u. SS skaitās vislabāk spēlējams tieši cooperative režīmā (iet kopīgi vairākiem līmeņus, nevis karot savā starpā). Krievijā, kurā kā zinām, kibersports ir pat atzīts par valstiskā līmenī, ir jau notikuši vairāki SS cooperative čempionāti.

Nepatīk šaut monstrus un daudz labāk tīk redzēt savu draugu ar raķeti lidojam uz to? Protams, ir arī deathmatch, starp citu, ja jums nav pieejams mājās internets vai kāda cita iespēja spēlēt vairākiem, tad var raut arī ar split screenu (sadalītais ekrāns), es ar savu paziņu jau izmēģinājām divatā abi pie vienas klaviatūras (bez peles, jo tas, kuram būtu pele, iegūtu pilnīgas priekšrocības) un rāvāmies, līdz rokas sāka sāpēt (jūs maz zināt, kā tas ir, kad tev ar pogām jāvada netikai strafe`šona un griešanās, bet arī uz leju un augšu skatīšanās?). Mēs vēl bijām tikai divi, bet kas notiek, kad ekrānu sadala četros daļās, kāda iespēja arī ir, bail pat iedomāties.

Sam I am!

Vēl tikai dažas lietas, kuras gribētu pateikt par SS. Pirmkārt, SS ir īstenībā šausmīgi ironiska spēle, tā ir savā ziņā parodija par daudziem citiem action. Idiotisms ar Seno Ēģipti, monstru dizains, pati Sema titulfrāze un vēl citas lietas to apliecina, jāmāk tikai saskatīt. Pie tam atšķirībā no filmām, kur parodijas reti pārspēj oriģinālu, SS ieliek dažai labai spēlei pamatīgi.

Otrkārt, jau minētā atgriešanās pie senajām vērtībām. Pēc Half-Life uzrašanās notika vairāk vai mazāk apvērsums, action žanra spēles krasi sāka mainīt savu koncepciju, taču SS atkal parāda, ka labai spēlei nemaz lielisks sižets nav obligāts, ka spēle mierīgi var dalīties pa līmeņiem, ka punktus var vākt arī mūsdienīgā "nekonsoļņika" spēlē.

Treškārt, SS var būt super grūta spēle. Pietiek tikai uzlikt grūtību uz Serious, lai saprastu, ka viegli sveikā netiksi. Būs jāsāk domāt stratēģijas, lai tiktu galā ar tevi aprijošo briesmoņu viļņiem, piemēram, ar rocket-jump`u (tādi te ir!) jāuzlec tik augstu, kur tevi nevar aizsniegt un tad visi jāapstrādā kaut vai ar to pašu revolveri.

Vārdu sakot man šī spēle patīk. Var ļoti patīkami relaksēties un pasmieties par šur tur ieraugāmo autoru humora izjūtu. Pēc grūtas darba dienas, kad negribās prātot kvestā, kā lai tiek uz priekšu vai mēģināt iegrimt kāda laba RPG pasaulē, SS ir īstā izvēle.

P.S.

Tomēr nebeigšu rakstu ar spārnoto frāzi, jo atcerēsimies svarīgo faktu, ka lai arī tā ir SuperEkstraTurboMegaGaļa, tā tomēr ir tikai gaļa, kura agri vai vēlu apnīk.