Lai izdrukātu šo rakstu, savā browserī izvēlieties File -> Print, nospiediet uz ikonas print, vai arī, ja sanāk, spiediet šeit.
Šī raksta on-line (oriģinālā:) versija atrodama pēc adreses http:///?id=309231, no kurienes arī šī izdruka ir nākusi.
Jebkura neautorizēta (bez autora piekrišanas) šī materiāla izmantošana var viest bēdīgas sekas. To darīt vienkārši nedrīkst.

Narkotikas Datoriesaiņojumā
Creator (creator@cietnis.lv) @ 2001-12-13 12:06:00


Manās rokās nonāca kāds Krievijā izdots žurnāls "Vņe Zakona" (nr. 204 10.12.2001). Šajā žurnālā mani ļoti ieinteresēja raksts "Narkotiki V kompjuternoj Upokovke". Šis raksts man lika par daudz ko aizdomāties un pēc manām domām viņš ir aktuāls arī Latvijas (it sevišķi Rīgas) iedzīvotājiem - tāpēc es šo rakstu iztulkoju latviski un piedāvāju www.cietnis.lv lasītājiem. Es ceru ka arī jūs aizdomāsieties par rakstā izklāstīto problēmu dziļumu un nozīmīgumu.


Ievads

Gudri virzītās reklāmas ir radījušas vecākiem un skolotājiem lielas problēmas, kas saistītas ar Dator Klubu (tālāk tekstā DK) tīklu izplatību. Zem pseidointelektālās laika pavadīšanas lozunga tiek veikts īsts uzbrukums pusaudžu nenobriedušajai psihei. Kā uzskata bērnu psihologi tad datorpasaule ievelk sevī, izraujot bērnu no viņa sociālās vides: ģimenes, skolas draugiem. Virtuālās kaujas pakļauj pusaudža saprātu, pārvēršot viņu zombī.

Vēl vienas “Galvassāpes”

Pirmie ar šo problēmu saskārās skolotāji. Daži no skolniekiem kļuva lēnāki, neuzmanīgāki, sākās problēmas ar atmiņu, pazeminājās intelekts, pasliktinājās atzīmes, zuda kontakts ar vienaudžiem. Pēc kāda no skolotāja vārdiem “man ir tāda sajūta, ka šie bērni vai nu vienkārši meditē, vai nu guļ ar atvērtām acīm, kad pie viņiem griežas tad rodas tāda sajūta, ka viņi burtiski atgriežas no citas realitātes. Mēs domājām ka viņi lieto narkotikas, bet narkotiskā reibuma simptomu nebija. Vēlāk izrādījās ka visi šie jaunieši ir aktīvi DK apmeklētāji.”

Jauna realitāte

Skolotāji ievēroja, ka lielākais DK apmeklētāju skaits nāk no labvēlīgām materiāli nodrošinātām ģimenēm. Varētu likties ka tas ir pavisam neloģiski, jo viņiem visiem mājās ir “kruti” datori, bet mājās ir arī pieaugušie kuri neļauj diennaktīm sēdēt pie zilā ekrāna. Bet tie kas iegrimst virtuālajā realitātē necieš nekādu kontroli. Bet tai pat laikā DK par pieņemamu cenu var sēdēt cik vien ilgi vēlies un sev līdzīgo kompānijās.

Tipisks gadījums bija ar 14 gadīgo Sašu. Vecāki nodarbojās ar komerciju un nesaskatīja neko sliktu kad reiz 13 gadu vecumā zēns atprasījās uz DK sestdienas naktī. Drīz vien šīs nakts sēdēšanas DK pārvērtās par ikdienu. Vecākiem tas sāka nepatikt, un viņi sāka cīnīties ar dēla neveselīgo aizraušanos. Pirmkārt vecāki atbrīvojās no mājas datora, aizliedza dēlam apmeklēt DK, pārstāja viņam dot kabatas naudu, palūdza skolas garderobisti izsniegt dēla virsdrēbes tikai zēna vecmāmiņai, kurai vajadzēja zēnu nogādāt mājās. Viss velti. Vecāki pirmo reizi saskārās ar dēla aktīvu pretošanos viņiem. Viņš vienkārši sāka mukt no stundām un no mājām. Bez virsdrēbēm viņš lielajos starpbrīžos skrēja uz DK un sēdēja tur līdz vakaram, aizmirsis par visu pārējo pasaulē. Reiz Saša nosēdēja DK trīs diennaktis no vietas, nevienam nepaziņojot, kur atrodas. Tad vecākiem mērs bija pilns un ar skolas palīdzību viņi atradināja zēnu no DK, bet viņš tikai ar lielām mokām nobeidza 9 klases un par teicamnieku, kāds bija kādreiz, vairs nekļuva.

Klientu vervēšana.

DK telpas parasti atrodas pagrabstāvos vai kādā no pirmā stāva dzīvokļiem, parasti netālu no skolām. Pusaudžu ievilināšanas mehānisms uz DK ir pietiekami vienkāršs. Vervētājs vai DK administrators ar mašīnām izbraukā pusaudžu pulcēšanās vietas (skolas, stadioni, sētas ...) un izplata ielūgumus uz jauna DK atvēršanu. Par pirmo DK apmeklējumu parasti tiek ņemta ļoti simboliska samaksa (arī vēlāk cenas ir diezgan pieņemamas). Tālāk jau darbojas atlaižu sistēmas. Teiksim ja kāds atved uz klubu vēl 5 cilvēkus, tad pats iegūst iespēja apmeklēt DK bez maksas (paņēmiens kas ņemts no finansu piramīdu sistēmām).

Pēc pašiem aptuvenākajiem aprēķiniem lai atvērtu DK ir nepieciešami apm. 15 tūkst. $. Bet jau pēc pusgada nauda ar uzviju ir atpelnīta. Pēc aprēķiniem Pēterburgas DK apmeklē apmēram 50 tūkstoši cilvēku, 70% no kuriem ir jaunatne (skolnieki, studenti), bet ir arī vecāki apmeklētāji – no 25 – 45 gadiem. Vidējais DK tarifs Pēterburgā ir 10-15 rubļu stundā (tulkotāja piezīme: mūsu naudā ap 30 santīmi).

DK iekšpusē parasti katram ir dota pilnīga rīcības brīvība, nekādas kontroles – pilnīgi nekontrolēta pusaudžu kompānija kas koncentrēti blenž datoru ekrānos. Dažos klubos ir atļauts smēķēt, tiek tirgotas cigaretes un alkohols. Vēl viena problēma ir tanī apstāklī ka DK aug kā sēnes pēc lietus, un viņu kļūst arvien vairāk un vairāk, un ja pusaudzis ir aizgājis uz kādu no šiem klubiem viņu atrast ir praktiski neiespējami.

Eksistē dati ka daļa DK atrodas narkotirgoņu, kas izplata psihotropās vielas, uzraudzībā. Narkotikas pazemina ķermeņa dabisko nogurumu, dodot iespēju spēlēt datorspēles diennaktīm ilgi. Pie tam DK īpašnieki nekādu atbildību par to nenes.

Totalizators.

Tanī laikā Alekseja vecāki atradās aiz robežas. Par 14 gadīgo zēnu iespēju robežās rūpējās vecmāmiņa. Skolas sienās viņš iepazinās ar 17 gadīgo Vladimiru, kurš uzaicināja viņu uz DK. Tālāk notikumi sāka attīstīties diezgan dīvaini. Aleksejs pirmoreiz dzīvē nozaga vecākiem naudu (800 dolārus) un atdeva viņus Vladimiram. Tas iztērēja daļu naudas mobilā telefona iegādei. Kuru paturēja sev. Tālāk Aleksejs dažas diennaktis nenakšņoja mājās, pie kam vēl palika draugam parādā naudu. Atgriezies mājās tēvs atklāja naudas zudumu un devās uz skolu. Sākās skaidrošanās bet abi zēni klusēja kā partizāni.

Atklājās, ka zēni, kas apmeklēja DK, savā starpā organizēja kaut ko līdzīgu totalizatoram. Spēlēt uz interesi ir garlaicīgi, un viņi sāka sacensties datorspēlēs ar naudas likmēm. Interesanti ir tas, ka izspiest no zēniem atzīšanos ir ļoti grūti. Pusaudži klusē, pat neskatoties uz to, ka viņu kreditori viņiem pielieto visu naudas atgūšanas mehānismu: no draudiem uzrīdīt bandītus līdz piekaušanai.

Masveida pašnāvības versija

Septiņi pusaudži izdarīja pašnāvības Kstovas pilsētā. Lielākā daļa no viņiem bija bieži DK apmeklētāji. Pēc vienas no versijām viņu nāvei bija tiešs sakars ar datorspēlēm. Vietējā prese pat rakstīja, ka vienā no spēlēm esot bijis, tā saucamais, divdesmit piektais kadrs, kas programmējis pusaudžus uz pašnāvību. DK apmeklētāji šo versiju uztvēra smīkņājot un turpināja apmeklēt savus iemīļotos DK. Viņiem pievienojās arī vecāki un tiesībsargājošie orgāni, neuzskatot par vajadzību pat nopratināt zēnu bieži apmeklētā DK personālu krimināllietas izmeklēšanā. Bija baumas, ka iepriekšējais DK direktors pazudis, bet pēc tam viņa ķermeni izvilkuši no upes. Bet tuvoties patiesībai izstrādājot šo versiju ir ļoti sarežģīti. Šeit (DK) eksistē sava iekšējā pasaule, kur pret svešiniekiem attiecas ļoti uzmanīgi un brīžiem pat naidīgi.

(c) Oļeg Kaļiņin



Psihologa viedoklis

Parasti vecāki spriež šādi “Kas šeit slikts, bērns nevazājas pa ielām, bet pavada laiku kibertelpā?” Viss fokuss ir tanī apstāklī, ka kibertelpa ievelk sevī, pārvērš bērnu par zombi, kas gatavs stundām spēlēt datorspēles. Datorspēļu pasaule galvenokārt ir nežēlīga pasaule, kas uzspiež savu ietekmi nenobriedušajai bērna psihei. Patstāvīgs kontakts tikai ar datoru sašaurina bērna redzesloku. Bērnam samazinās emocijas, sablīvējas personība, sākas atsvešināšanās no ģimenes un draugiem. Parasti ir nepieciešami tikai viens vai divi DK apmeklējumi, lai virtuālā agresijas pasaule ielauztos apziņā, un sagrābjot bērna smadzenes virtuālā pasaule laužas dziļākās struktūrās – uzvedības un emociju struktūrās. Pie visa šī vēl klāt rodas skolioloze, tuvredzība, miega režīms tiek izjaukts un citas slimības. Kāda DK bieža apmeklētāja vārdi “Dažreiz es nevaru aizmigt, bet ja arī aizmiegu tad bieži sapņos spēlēju savas iemīļotās datorspēles. Manas smadzenes izspēlē datorkauju ainas. Ar to nav iespējams cīnīties. Mani vienkārši iesūc sevī virtuālā realitāte ...”

Kāda varētu būt DK alternatīva, un kāpēc tās ir labāks par spēlīšu spēlēšanu mājās? Lieta ir tāda ka DK bērns ne tikai spēlē spēli, bet iegrimst virtuālajā subkultūrā, atrodoties sev līdzīgo vidū, kas no psiholoģiskā viedokļa ir daudz bīstamāk nekā sēdēt pie datora ekrāna mājās.

Kā uzmanīt bērnu kad vecāki atrodas darbā ? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Katri vecāki risina šo jautājumu paši. Vajag radīt DK alternatīvu, noslogojot bērnu pēc pilnas programmas: sports, mūzika, svešvalodas, nodarbības pēc interešu grupām, ja mājās ir dators tad viņu vajag izmantot kā mācību līdzekli, t.i. pēc savas tiešās nozīmes.

(c) Oļeg Dorofejev

tulkojums (t) Creator



Tulkotāja piezīmes
Manuprāt šis raksts ir ļoti aktuāls arī Latvijai (it sevišķi Rīgas iedzīvotājiem). Rīgā jauni datorklubi aug kā sēnes pēc lietus. Esmu dažus no viņiem apmeklējis, lai uzspēlētu stundiņu, maksimums divas, nevis sēdētu tur diennaktīm ilgi. Parasti vidējais Rīgas DK apmeklētāju vecums ir 10-12 gadi – tātad skolnieki – kas ļoti aizrautīgi iegrimuši datorspēlēs un tiešām pavada šajos klubos ļoti daudz laika. Nesen ar dažiem paziņām (visiem ir pāri par 20 gadiem) bijām aizgājuši uz datorklubu lai uzspēlētu mūsu iemīļoto spēli Quake1 uz nakti. – teikšu godīgi es biju pārsteigs! – klubā bija 60 datoru un viņi visi bija aizņemti! Vidējais spēlējošo vecums bija ap 12-14 gadu ... Interesanti kāpēc vecāki viņiem atļauj apmeklēt klubus naktīs? Cik es zinu tad Rīgā (un visā Latvijā) darbojas likums ka pusaudzim līdz 16 gadu vecumam ir jābūt savās mājās līdz pulksten 23. varbūt tiešām arī mums Latvijā vajadzētu aizdomāties par datorklubu postošo ietekmi uz pusaudžu psihi ? Varbūt bērnu vecākiem (kā arī amatpersonām) vajadzētu vairāk sekot tam ko dara bērni?

« Atpakaļ uz rakstu